Aizvijas Ceļš

Tovakar vējš, vairs neiepūta burās
Zvejnieku laivās, kaija šūpojās
Satikās zēns ar meiteni pie jūras
Tā kā mulsi, tā kā pikli kautrējās
Pirms karstā saule jūras dzelmē dzisa
Siltajos staros abi sildījās
Bet kad kļuva rēms un viņi gāja tusēt
Viņu acis, viņu lūpas sastapās
Un viņš viņu spieda sev klāt
Un viņa to gribēja rāt
Ir lietas ko nevar vairs stāt, ne jau labprāt
Un viņš viņu spieda sev klāt
Un viņa to gribēja rāt
Ir lietas ko nevar vairs stāt, ak, tavu māt'
Solījās zēns te būvēt skaistu pili
Aprecēt Alpu kalnu pakājē
Arī tās zvaigznes un visas nomest lejā
Ja tik tā to, ja tik krasi vēlēsies
Un viņš viņu spieda sev klāt
Un viņa to gribēja rāt
Ir lietas ko nevar vairs stāt, ne jau labprāt

Aizvijas ceļš, un putekļi zem kājām
Tālu vairs nav jau pēdas smiltis skar
Atgriezties šeit, kur kādreiz kopā gājāt
Zilā jūra, kāpu priedes tevis sauc
Un viņš viņu spieda sev klāt
Un viņa to gribēja rāt
Ir lietas ko nevar vairs stāt, ne jau labprāt
Un viņš viņu spieda sev klāt
Un viņa to gribēja rāt
Ir lietas ko nevar vairs stāt, ak, tavu māt'



Credits
Writer(s): Maris Sloka
Lyrics powered by www.musixmatch.com

Link