Sevī

Trīs dienas es uzņēmu ciemiņus,
Likos tiem jautrs un devīgs.
Viņi aizgāja vakarā,
Es sēdēju, skatījos sevī.

Es sēdēju krēslā pie spoguļa,
Blakus pavērtam logam.
Ne putna ne kokos, ne debesīs,
Ne dūdo, ne ķērc, ne pogā.

Kopā ar saules sārtumu,
No sejas pazuda krāsas.
Visas līnijas zīmējās,
Pelēki bālas un asas.

Ēnas iegūla līnījās,
Grimases atstāja seju.
Smaidošie lūpu kaktiņi,
Noslīka lēnām uz leju.

Un cita seja man atklājās -
Krēslaina, cieta un ļauna.
Es vēroju to līdz novērsos,
No apmulsuma un kauna.

Bēniņos gulēja baloži,
Kūtī gulēja vistas,
Es klusi sēdēju nekustīgs,
Kā auksta marmora biste.

Nakts aizklāja manas līnijas,
Melni satumsa gaisi,
Es sēdēju, skatījos sevī,
Un bija man skumji un baisi.

Un cita seja man atklājās -
Krēslaina, cieta un ļauna.
Es vēroju to līdz novērsos,
No apmulsuma un kauna.

No apmulsuma un kauna.
No apmulsuma un kauna.

No apmulsuma un kauna.
Bija man skumji un baisi.



Credits
Writer(s): Jānis Ozoliņš, Kaspars Lastovskis, Uģis Eihvalds
Lyrics powered by www.musixmatch.com

Link